|
saturs
|
1
|
2
|
3
|
4
|
5
|
6
|
7
|
8
|
9
|
10
|
11
|
12
|
13
|
14
|
15
|
16
|
17
|
18
|
19
|
20
|
21
|
22
|
23
|
24
|
25
|
26
|
27
|
28
|
29
|
30
|
31
|
32
|
33
|
34
|
35
|
INTERPUNKCIJA. 30. TESTS. SALIKTS TEIKUMS.
Jumta vajadzību īpaši izjutām rudenī, kad bieži vien diena sākās un beidzās ar lietu.
Jumta vaidzību īpaši izjutām rudenī, kad bieži vien diena sākās un beidzās ar lietu.
Jumta vajadzību, īpaši, izjutām rudenī, kad bieži vien diena sākās un beidzās ar lietu.
Jumta vajadzību īpaši izjutām rudenī, kad, bieži vien, diena sākās un beidzās ar lietu.
-
Cilvēks grib lai kāds dzird viņa domas, lai dalās ar viņu sapņos, grib palīdzēt citiem, gaida palīdzību sev.
Cilvēks grib, lai kāds dzird viņa domas, lai dalās ar viņu sapņos, grib palīdzēt citiem, gaida palīdzību sev.
Cilvēks grib, lai kāds dzird viņa domas, lai dalās ar viņu sapņos, grib palīdzēt citiem, gaida palīdzību seu.
Cilvēks grib, lai kāds dzird viņa domas, lai dalās ar viņu sapņos grib palīdzēt citiem, gaida palīdzību sev.
-
Katru rītu, tiko saule parādās virs meža, mani modina cielaviņa.
Katru rītu tikko saule parādās virs meža mani modina cielaviņa.
Katru rītu tiko saule parādās virs meža mani modina cielaviņa.
Katru rītu, tikko saule parādās virs meža, mani modina cielaviņa.
-
Ja dziedam par dzīvošanu ozolu gaismā tad piemērota arī būtu dziesma par dzīvošanu priežu elpā.
Ja dziedam par dzīvošanu ozolu gaismā, tad piemērota arī būtu dziesma par dzīvošanu priežu elpā.
Ja, dziedam par dzīvošanu ozolu gaismā, tad piemērota arī būtu dziesma par dzīvošanu priežu elpā.
Ja dziedam par dzīvošanu ozolu gaismā, tad piemerota arī būtu dziesma par dzīvošanu priežu elpā.
-
Un kad apstājās pulkstenis, bija tā, it kā apstājies būtu arī laiks.
Un, kad apstājās pulkstenis, bija tā, itkā apstājies būtu arī laiks.
Un, kad apstājās pulkstenis, bija tā, it kā apstājies būtu arī laiks.
Un, kad apstājās pulkstens, bija tā, it kā apstājies būtu arī laiks.
-
Man pieder mirklis, kad bite rāpās pār manu elkoni bez bailēm, ka viņu nogalināšu, un es ļāvos viņai bez bailēm, ka iedzels.
Man pieder mirklis, kad bite rāpās pār manu elkoni bez bailēm ka viņu nogalināšu, un es ļāvos viņai bez bailēm, ka iedzels.
Man pieder mirklis, kad bite rāpās pār manu elkoni bez bailēm ka viņu nogalināšu, un es ļāvos viņai bez bailēm ka iedzels.
Man pieder mirklis kad bite rāpās pār manu elkoni bez bailēm, ka viņu nogalināšu, un es ļāvos viņai bez bailēm, ka iedzels.
-
Un atkal tumsa sakļāvās pāri visam, kā melns ūdens, un viņš pat nepaguva saskatīt, vai tas bija vīrietis vai sieviete.
Un atkal tumsa sakļāvās pāri visam kā melns ūdens, un viņš pat nepaguva saskatīt, vai tas bija vīrietis, vai sieviete.
Un atkal tumsa sakļāvās pāri visam kā melns ūdens, un viņš pat nepaguva saskatīt, vai tas bija vīrietis vai sieviete.
Un atkal tumsa sakļāvās, pāri visam kā melns ūdens, un viņš pat nepaguva saskatīt, vai tas bija vīrietis, vai sieviete.
-
Kā pie visām lietām tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās tiem.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja, nevis paši svētki, bet gatavošanās tiem.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki, bet gatavošanās tiem.
Kā pie visām lietām, tā arī pie svētku svinēšanas lielāko prieku sagādāja nevis paši svētki bet gatavošanās tiem.
-
Lai tie ļaudis daudz runāja,
Es ne nieka nebēdāju:
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju, dziedādama.
Lai tie ļaudis daudz runāja
Es ne nieka nebēdāju:
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
Lai tie ļaudis daudz runāja,
Es ne nieka nebēdāju;
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
Lai tie ļaudis daudz runāja,
Es ne nieka nebēdāju:
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
-
Kad nokusa sniegs, parādījās pirmais zaļums un priecīgāk skanēja arī putnu balsis.
Kad nokusa sniegs, parādījās pirmais zaļums, un priecīgāk skanēja arī putnu balsis.
Kad nokusa sniegs parādījās pirmais zaļums un priecīgāk skanēja arī putnu balsis.
Kad nokusa sniegs, parādījās pirmais zaļums un, priecīgāk skanēja arī putnu balsis.
-
Katram cilvēkam ir savs laiks, un tikai tik ilgi, kamēr šis laiks patiešām pieder viņam tas ir dzīvs.
Katram cilvēkam ir savs laiks, un tikai tik ilgi, kamēr šis laiks patiešām pieder viņam, tas ir dzīvs.
Katram cilvēkam ir savs laiks, un tikai tik ilgi kamēr šis laiks patiešām pieder viņam, tas ir dzīvs.
Katram cilvēkam ir savs laiks un tikai tik ilgi, kamēr šis laiks patiešām pieder viņam, tas ir dzīvs.
-
Bet jo vairāk cilvēki taupīja laiku, jo mazāk viņiem tā atlika.
Bet, jo vairāk cilvēki taupīja laiku jo mazāk viņiem tā atlika.
Bet, jo vairāk cilvēki taupīja laiku, jo mazāk viņiem tā atlika.
Bet jo, vairāk cilvēki taupīja laiku, jo mazāk viņiem tā atlika.
-
Kad rakstiņa nemācēju,
Paraugos paraugā:
Kad dzīvot nemācēju,
Paraugos ļautiņos.
Kad rakstiņa nemācēju,
Paraugos paraugā;
Kad dzīvot nemācēju,
Paraugos ļautiņos.
Kad rakstiņa nemācēju
Paraugos paraugā;
Kad dzīvot nemācēju,
Paraugos ļautiņos.
Kad rakstiņa nemācēju,
Paraugos paraugā;
Kad dzīvot nemācēju
Paraugos ļautiņos.
-
Izdomāsim, vai lietainā laikā iesim pārgājienā.
Izdomāsim, vai lietainā laikā iesim pārgājienā?
Izdomāsim vai lietainā laikā iesim pārgājienā?
Isdomāsim, vai lietainā laikā iesim pārgājienā.
-
Pēkšņi viss pārvērtās: ūdens ievizējās, tāles atkāpās, debesis pielija ar blāvu gaismu.
Pēkšņi viss pārvērtās ūdens ievizējās, tāles atkāpās, debesis pielija ar blāvu gaismu.
Pēkšņi viss pārvērtās: ūdens ievizējās, tāles atkāpās debesis pielija ar blāvu gaismu.
Pēkšņi, viss pārvērtās: ūdens ievizējās, tāles atkāpās, debesis pielija ar blāvu gaismu.
-
Bija pusnakts, un es gulēju starp divām dienām, diviem mēnešiem un diviem gadalaikiem, jo maijs ir vēl pavasaris, un jūnijs jau ir vasara.
Bija pusnakts, un es gulēju starp divām dienām, diviem mēnešiem, un diviem gadalaikiem, jo maijs ir vēl pavasaris un jūnijs jau ir vasara.
Bija pusnakts un es gulēju starp divām dienām, diviem mēnešiem un diviem gadalaikiem, jo maijs ir vēl pavasaris un jūnijs jau ir vasara.
Bija pusnakts, un es gulēju starp divām dienām, diviem mēnešiem un diviem gadalaikiem, jo maijs ir vēl pavasaris un jūnijs jau ir vasara.
-
Visas citas mantas stāvēja ik vienam savā klētī, un koka krampji un aizšaujamie gādāja, lai durvis neatgrūž vaļā vējš, jo svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to, kas viņam nepiederēja.
Visas citas mantas stāvēja ikvienam savā klētī, un koka krampi un aizšaujamie gādāja, lai durvis neatgrūž vaļā vējš, jo svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to, kas viņam nepiederēja.
Visas citas mantas stāvēja ikvienam savā klētī, un koka krampji un aizšaujamie gādāja, lai durvis neatgrūž vaļā vējš, jo svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to kas viņam nepiederēja.
Visas citas mantas stāvēja ikvienam savā klētī, un koka krampji un aizšaujamie gādāja, lai durvis neatgrūž vaļā vējš, jo svētums gulēja tajos laikos uz ikviena sliekšņa, neļaudams svešam paņemt to, kas viņam nepiederēja.
-
Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bija nostādījis lai neziņā nemaldītos putni un cilvēku gari.
Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bija nostādījis, lai neziņā nemaldītos putni un cilvēku gari.
Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bija nostādījis lai neziņā nemaldītos putni, un cilvēku gari.
Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bija nostādījis, lai neziņā nemaldītos putni, un cilvēku gari.
-
Kad saule nogrima aiz egļu galotnēm, un kad visu apkārtni sedz bieza, silta krēsla, iedegās ilgi gaidītie ugunskuri.
Kad saule nogrima aiz egļu galotnēm, un, kad visu apkārtni sedz bieza, silta krēsla, iedegās ilgi gaidītie ugunskuri.
Kad saule nogrima aiz egļu galotnēm un kad visu apkārtni sedz bieza, silta krēsla, iedegās ilgi gaidītie ugunskuri.
Kad saule nogrima aiz egļu galotnēm un kad visu apkārtni sedz bieza, silta krēsla, iedegās, ilgi gaidītie, ugunskuri.
-
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatlaidīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūktināts askēts, nedz neatlaidīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatlaidīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam, un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
Tone ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatlaidīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, nekalpo nevienam, un, kura vienīgā autoritāte ir viņš pats.
-